“Viņi sabojāja manas tapetes un apēda avenes, mazbērnus tik un tā pie manis nevediet” paziņoja Mirdza
Mirdza izbrīnīta pavēra ārdurvis un apjukusi skatījās uz vedeklu un trim mazbērniem.
— Labdien. — draudzīgi izmeta Madara.
— Labdien, — neielaižot nelūgtos viesus dzīvoklī, atturīgi caur zobiem noteica vīramāte.
— Atvainojiet, ka bez zvana, bet nebija nemaz laika, — vainīgi čivināja jaunā sieviete. — Vai bērni varētu palikt pie jums pāris dienu?
Madara ne velti nebrīdināja vīramāti par savu vizīti. Viņa lieliski zināja, ka tādā gadījumā Mirdza noteikti atrastu kādu atrunu un viņas plāns neizdotos.
— Kāpēc? — aizšķērsojot ceļu, piesardzīgi jautāja sieviete. — Kāpēc ne pie otras omītes?
— Mamma ar tēti aizbrauca pie radiniekiem uz nedēļu, Aivars ir izbraukumā, bet mani steidzami sūta uz konferenci trīs simtu kilometru attālumā. Jāizbrauc rīt no rīta, — Madara taisnojās zem vīramātes skatiena.
— Tu nekad viņus pie manis neesi atstājusi, — sieviete nodrebēja, prātā apsverot, vai ir vērts iesaistīties šajā avantūrā.
Bērni viņai īpaši nepatika, un jaunībā viņa vienmēr domāja, ka viņai neviena nebūs, taču Dievs viņai dāvāja dēlu, kuru Mirdza mīlēja vairāk par visu, atšķirībā no mazbērniem.
— Viss kādreiz notiek pirmo reizi, — Madaras sejā parādījās muļķīgs smīns. — Tikai uz pāris dienām.
Vīramāte saviebās. Viņas plānos neietilpa pieskatīt mazus bērnus.
— Es plānoju tieši rīt braukt uz vasarnīcu. Darbu daudz. Nē, es laikam tev atteikšu, — Mirdza noplātīja rokas.
— Man vispār nav kur viņus atstāt, — Madara sāka nervozēt. — Paņemiet mazbērnus uz vasarnīcu, reizē pieradināsiet pie darba.
— Ar to nav jānodarbojas man, bet tev, — vīramāte nobolīja acis, atbildot uz vedeklas vārdiem.
— Tikai divas dienas. Es jūs lūdzu, — sieviete iesaucās, ar iedomājoties, kāds tracis viņu gaida darbā, ja viņa neaizbrauks uz konferenci.
— Labi, bet ne ilgāk par noteikto laiku. — Mirdza noteica, sakrustojot rokas pie gurniem kā apsargs.
Priecīgā Madara atstāja bērnus vīramātei un steidzīgi pameta viņas mājas, domādama, ka sieviete varētu pārdomāt. Tiklīdz sieviete bija nobraukusi pusi ceļa, vīra māte sāka viņai neatlaidīgi zvanīt. Madara nolēma necelt cauruli, kamēr nebūs nonākusi galā. Viņa bažījās, ka Mirdza varētu likt viņai atgriezties.
— Kas noticis? — viņa vēlāk painteresējās vīramātei.
— Tavējie taču ir neaudzināti. Paēd un nenovāc aiz sevis. — sieviete pārmetoši sacīja.
— Iemāciet viņiem to, un es jums būšu ļoti pateicīga. Mirdzas kundze, jūs taču esat skolotāja, — Madara speciāli glaimoja radiniecei.
— Bijusī, atgādināšu tev, — sieviete vēsi precizēja.
— Skolotāji mēdz būt tikai esošie, — vedekla ātri pārtrauca sarunu ar vīramāti un sāka gatavoties ceļam.
Divas dienas Madara pavadīja konferencē. Šajā laikā viņai nebija vaļas zvanīt Mirdzai un uzzināt, kā klājas bērniem. Viņa devās prom agri no rīta, kad vīramāte vēl gulēja, un atgriezās vēlu vakarā, kad vīramāte jau gulēja. Pirmajā dienā pēc atgriešanās mājās Madara devās pakaļ bērniem pie Mirdzas.
— Tad beidzot uzradies. — vīramāte ar virtuves dvieli rokās sagaidīja vedeklu durvīs. — Kāpēc tu necēli klausuli? Vai tiešām neredzēji no manis kaudzi neatbildētu zvanu?
— Redzēju, — sieviete apjukusi atbildēja, — bet man nebija laika pārzvanīt…
— Viņi pie manis bija pirmo un pēdējo reizi. — atspiedusies ar muguru pret sienu un kareivīgi sakrustojusi rokas, paziņoja Mirdza.
— Kas noticis? — Madarai iekšā viss sastinga. — Kaut kas ar viņiem?
— Kas ar viņiem būs? — sieviete saviebās. — Viņi mani noveda šajās divās dienās…
Madara vērsa uz Mirdzu jautājošu skatienu. Viņas trijotne, protams, bija trokšņaina, bet ne tik ļoti, lai padarītu kādu tik uzvilktu.
— Mēs kopā braucām uz vasarnīcu. Viņi man apēda visas avenes, bet es taču gatavojos no tām vārīt ievārījumu, — sieviete sāka sūdzēties. — Un vēl sabojāja tapetes.
— Kādas tapetes?
— Tās, kuras es gatavojos līmēt savā vasarnīcā. — Mirdza norūca, aizkaitināta par to, ka Madara uzreiz nesaprot, par ko tieši ir runa. — Interesanti, kurš man atlīdzinās zaudējumus?
— Cik? — sieviete vērsa uz vīramāti stingru skatienu.
— Trīs simti, — Mirdza uzsvēra pirmo vārdu.
Madara klusējot izņēma no somiņas maku un, izvilkusi trīs banknotes, pasniedza tās sievietei.
— Bērni, mēs braucam prom. — viņa skaļi uzsauca.
Uz Madaras balsi tūlīt pat sapulcējās visa trijotne. Steigšus atvadījusies no vīramātes, ģimene aizbrauca mājās. Pēc pāris dienām no komandējuma atgriezās arī pats saimnieks. Sieva steidza viņam izstāstīt stāstu par avenēm un tapetēm.
— Es atdevu tavai mātei naudu, — Madara gari nopūtās. — Viņa diez ko nemīl bērnus.
— Tapetes? Vasarnīcā? — Aivars domīgi noteica. — Tu esi pārliecināta?
— Nu jā, tie bija viņas vārdi…
— Hm, ļoti interesanti, ņemot vērā, ka pirms nedēļas es viņai jau pārskaitīju naudu tapetēm, — vīrietis pakratīja galvu, — un viņa teica, ka līmēs tās pēc kādiem diviem mēnešiem.
— Bērni, kādas tapetes jūs sabojājāt vecmāmiņai vasarnīcā? — Madara pasauca savus puikas uz virtuvi.
— Tās bija pie sienas. Daļa jau bija noplēsta, es noplēsu otru daļu, — vainīgi atbildēja desmitgadīgais dēls Roberts.
— Pie sienas? — laulātie saskatījās.
Lasi vēl: “Nāc ciemos, bet kaut kur citur” jeb kāpēc es neaicinu ciemiņus savās mājās
— Es rīt noteikti aizbraukšu pie mātes uz vasarnīcu, — paziņoja Aivars, kurš vēlējās uzzināt patiesību.
Kā viņš arī gaidīja, pie sienām bija vecās tapetes, kuras māte vēl joprojām nebija noplēsusi. Iznāca, ka Mirdza pieprasīja naudu par tukšu vietu. Vīrietis nevarēja ciest šo un piezvanīja mātei.
— Mamma, esmu vasarnīcā. Kādas tapetes sabojāja mani bērni? Par ko tu paņēmi no Madaras naudu? — Aivars nošņāca.
— Vecās arī sabojāja. Es taču nelūdzu tās pagaidām aiztikt. Man tam bija speciāli atvēlēta diena, — sieviete mierīgi atbildēja. — Jau pasūdzējās… Es vēl maz no viņas paņēmu. Ja es saskaitītu visus zaudējumus, viņa mūžam nenomaksātu.
— Par vecām tapetēm paņēmi?
— Nē, — sapratusi, ka viņas afēra ir atklāta, Mirdza sāka taisnoties, — es paņēmu par avenēm, no kurām varēju uzvārīt ievārījumu.
— Tev žēl aveņu? — Aivars bija pārsteigts. — Lieliski!
Sieviete sāka attaisnoties, bet dēls vairs negrasījās viņā klausīties. Nākamajā dienā viņš nopirka spaini aveņu un aizveda to mātei.
— Ceru, ka tagad mēs tev tiešām neko neesam parādā. — vīrietis apņēmīgi noteica.
— Tagad neesat, — Mirdza muļķīgi pasmaidīja, — tikai mazbērnus tik un tā pie manis nevediet.
— Mēs arī negrasījāmies, jau sapratām, kā tu izturies…
Atbildē sieviete tikai samāksloti pasmaidīja un noplātīja rokas, it kā rādot, ka viņa tur neko nevar pasākt.
